Ilze!

Ilze!




Aptuveni 4 gadus Ilze sevi lepni sauc par Siguldieti! Uz šo pilsētu viņu atveda vīrs un dzīves notikumu virkne, par ko ir ļoti pateicīga! Dzīve radikāli mainījās uzsākot dzīvi un pieņemot Siguldu par savu pilsētu. Joprojām viņa ik dienu, atklāj pilsētā ko jaunu un neredzētu. Apmēram pus gadu Ilze pārvietojās ratiņkrēslā, bet ar lielu gribasspēku un ticību viņa ar prieku nu var teikt, “Cik liela laime ir tagad staigāt, just rokas, kājas. Un cik daudzi to iespēju nonovērtē”! Siguldas katoļu draudze bija un joprojām ir lielākais garīgais atbalsts, prieks un piepildījums Ilzes dzīvē līdz ar atbraukšanu uz Siguldu. Tas palīdzējis pārvarēt sāpēs, grūtības, negribēšanu un vienkārši slinkumu, lai sāktu staigāt no jauna! Draudzē Ilze veic Caritas, baznīcas uzkopšanas un citus kalpojumus.
Ar biedrības “Cerību spārni” vadītāju Evu, viņa iepazinās baznīcas rīkotajos pasākumos un draudzē. Tur Eva Ilzi uzrunāja sadarbībai! Ilgi, dēļ veselības, nebija veikts algots darbs, līdz ar to par jauno iespēju Ilze bija ļoti priecīga. Viņa saskata iespēju arī citiem ar savu darbu palīdzēt, jo dodot gūtais nekad nav atņemams!🙂 Ilzei daļa no laika paiet Sociālā uzņēmuma “Visi Var” jaunajā tirdzniecības vietā, Stacijas laukumā. Tur ir iespēja aprunāties ar pircējiem un pastāstīt par “Visi Var” un biedrības “Cerību spārni” radītiem darbiņiem, ko var iegādāties. Vēl Ilze ir priecīga par iespēju apgūt jaunas prasmes mašīnadīšanā.
Lai cik pārsteidzoši tas nebūtu, bet laimes sajūta Ilzei atnāca un pamazām nostiprinājās esot ratiņkrēslā. Līdz tam dzīve likās tukša un nepiepildīta. Nespēja patstāvīgi staigāt dzīvi neapstādina, bet tieši pretēji tiek iegūti jauni draugi, atbalstītāji un cits garīgais potenciāls, kāds nebija līdz šim. Ilze, atskatoties uz notikumiem pagātnē saka, ka: “tas ir bijis vajadzīgs, kā rūdījās tērauds”!
Ikdienā Ilze cenšās daudz vingrot un iet garākās pastaigās, 🚶‍♀️jo tas ir labas pašsajūtas priekšnosacījums, arī tad, kad neko negribas ir jādara, jo tikai kustībā ir dzīvība!
Viņas sirdsdarbs bija strādāt slimnīcā, par māsu palīgu, jeb cits ar šo jomu saistīts darbs, bet diemžēl, dēļ veselības tas nav piepildāms, vismaz ne šobrīd. Viņas hobijs ir šūšana krustdūrienu tehnikā. Lepojas ar savu vīru un divām lieliskām meitām! Ar ģimeni vienreiz mēnesī dodas uz Aglonu un noteikti arī augustā, kad ir svētceļojuma laiks. Viņas mīļākais gadalaiks ir pavasara maigums, kad viss dabā mostas, bet par vienu no būtiskākajām lietām savā dzīvē uzskata iespēju kalpot cilvēkiem un darīt labus darbus. Un nekas nav nejauši, viss ir likumsakarīgi, kas ar mums notiek!
22.09.2020.

Citi mūsu stāsti

Turpinot pārlūkot mājaslapu, Tu piekrīti sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk    close