Gribas teikt, ka pēc pirmajiem teikumiem ir sajūta, ka tieši sociālais darbs ar cilvēkiem ir Tamāras aicinājums un viņa ir īstajā laikā, un vietā atbilstoši savam dzīves ritumam. Tā arī sarunas gaitā apstiprinās, un jāpiebilst, ka tik maiga un sirsnīga balss ir tikai viņai, mūsu kolektīvā.Lielākā daļa darba gaitu ir pavadīts ar bērniem, jauniešiem kuri dzīvo vai nu bērnu namā, vai grupu mājā. Deviņi gadi ir pavadīti Inčukalna bērnu namā, kas atradās mednieku muižā. Tur viņas pienākums bija rūpēties par pusaudžiem vecumā no 12 līdz 15 gadiem. Sadzīviskās un emocionālās lietas, kas skāra šos bērnus, bija...

Pirms 15 gadiem es saņēmu uzaicinājumu uz biedrības ‘Cerību spārni’ Ziemassvētku eglīti bērniem ar invaliditāti. Tikko ar trīsgadīgo meitiņu biju atgriezusies no slimnīcas pēc ilgas, smagas ārstēšanas.Tad es pirmo reizi ieraudzīju, cik mūsu “īpašo” bērnu ir daudz! Iepazinos ar biedrības vadītāju Evu, kura parādīja, ka arī mēs varam priecāties, strādāt, dzīvot kā visi! Laiks sāka ritēt straujāk- visdažādākās nodarbības, ekskursijas, kopā būšanas pasākumi, kur visur bijām iesaistītas kopā.. Kādu brīdi bija iespēja vadīt biedrībā gaismas teātri. Tā sākās mans ceļš te.”, atceras Žanna.“Manai dzīvei ir divi cēlieni. Viens, kad smagi saslimt Tavs bērns, otrs, kad pati...

Nekad mēs nezināma, kas notiks rīt, bet varam paļauties uz šo brīdi un ņemt no dzīves labāko, ko tas mums dod! Tas skumjais stāsts Irinas ģimenē atnāca pēkšņi, ne saukts, ne gaidīts. Kad meitai Keitai, ap 3 gadu vecumu, strauji pasliktinājās veselība. Tas bija ļoti smags periods, kas tikai tagad pakāpeniski, lēnām uzlabojas Keitas dzīvē.“Kā vairums māmiņu informāciju, ko darīt šajā situācijā, kā risināt, meklēju internetā. Konstruktīva padoma un reālu risinājumu nebija. Kā palīdzēt bērnam, kā spēt izprast, pieņemt notiekošo, kā palīdzēt sev un ģimenei ar organizatoriskām un finansiālām lietām! Uz darbu aiziet nevari, jo 24h/7...