Ilze K.!

Ilzes dzīves ceļš nav viena taisna līnija. Tajā ir gan kritumi, gan kāpumi. Vairāk ir vēlme runāt par to, kas ir bijis pozitīvs, bet ir būtiski pateikt arī to, kas bijis smags, lai pieceltos un ietu tālāk. Sievietes dzimtā puse ir Iecava, kur pavadīti daudzi dzīves gadi. Bet jau vairākus gadus viņas mājas ir Siguldā.
Kad tika iegūta invaliditātes grupa, speciālisti ieteica Ilzei izmēģināt spēkus un drosmi iesaistīties Siguldas dienas centra aktivitātēs. Ir jāiet un jākustas, lai būtu dzīvesprieks!
“Atceros pirmo dienu, kad Eva izrādīja telpas un darbnīcas, kur visi čakli, kā “bitītes” bija nodevušies saviem darbiem. Pirmais darbs ko es uzsāku bija zeķu adīšana mazdēlam. Bet tas palika nepabeigts, jo sāku griezt izejmateriālus paklājam un nemanot bija jau uzticēts aust paklāju, ko kāds cits nebija pabeidzis. Aužot paklāju es atcerējos, kā bērnībā sēdēju klēpī savai Omei, kad viņa auda. Atcerējos dzijas smaržu, kas visur virmoja. Saskaitot paveikto, varu teikt, ka gada laikā ir tapuši ap 17 paklāji. Biju gandarīta, ka tēvam Jānim, vārda dienā varēju uzdāvināt savu darināto paklāju. Kad stelles ir aizņemtas es labprāt laužu sveču masu, kas ir mans relaksācijas laiks”, izstāsta Ilze, par savām gaitām biedrībā “Cerību spārni”.
Ilze ir studējusi Latvijas Universitātē humanitāro zinātņu fakultātē klasisko filoloģiju, tāpēc ezotēriska literatūra viņai ir tuva sarunas tēma. Studiju laiks ir bijis vērtīgs un atmiņā paliekošs, jo kādā no studentu ballēm tika satikts topošais vīrs. Vēlāk piedzima dēls Rūdolfs. Viņa ir arī vecmāmiņa mazdēliņam. “Spilgti atceros bērnības dienas, kad vectēva mājas Mežotnes pagastā visi brālēni un māsīcas kopā pavadījām vasaras siena talkā. Smaržoja siens, visa vasara. Visskumjākais kas noticis manā dzīvē, bet par ko vēlos runāt pēdējie pieci gadi, kas iepriekš pavadīti pansionātā. Dzīves ritms bija sinhrons- pabaroja, zāles, pastaiga, pabaroja, zāles…Varbūt kāda radoša nodarbība vienu vai divas reizes nedēļā. Jutos visnelaimīgākais cilvēks uz pasaules šajā vidē. Skatoties uz dzīvi šobrīd varu teikt, ka esmu ļoti priecīga par cilvēkiem ar kuriem esmu kopā dienas centrā, par to ko mēs visi darām, un esam iesaistīti radošo darbu procesā. Skumjākas vietas manā dzīvē par pansionātu nav bijis. Man ir līdzās vīrs, kas atbalsta un motivē un mēs varam kopā spēlēt galda spēles”, saka Ilze. “Esmu arī piedevusi tiem cilvēkiem, kas sāpinājuši”, atzīstas Ilze.
Visprecīzāk Ilze sevi raksturo ar K. Žaumes grāmatas “ Es atzīstos” citātu: “ Visa dzīve ir vientulības klusēšanas summa”.


03.06.2021.

You have successfully subscribed!